Article:

Public holiday impact on working time

03 December 2019

Kā rīkoties, ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks, bet attaisnojošu iemeslu dēļ svētkos viņš darbu neveic?

Saskaņā ar Darba likuma (DL) 74.panta 1.daļu darba devējam jāizmaksā atlīdzība, ja darbinieks viņam noteiktajā darba dienā neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, tostarp svētku dienās. Šīs tiesību normas interpretācijas problemātika saistīta ar tās piemērošanu dažādiem darbinieku darba laika organizācijas veidiem, proti, summētam darba laikam un normālam darba laikam.

2019.gada 5.jūlijā Senāta Administratīvo lietu departaments rakstveida procesā izskatīja Valsts darba inspekcijas (VDI) kasācijas un trešās personas A (darbiniece) sūdzību, pieņemot spriedumu lietā SKA-433/2019. Lietas ietvaros Senāts norādījis būtiskas summētā darba laika organizācijas nianses, kas jāņem vērā darba devējiem.

Lietas būtība

VDI veica pārbaudi Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" un konstatēja, ka kāda darbiniece nodarbināta, piemērojot summēto darba laiku. Darbiniecei noteiktais summētā darba laika grafiks paredzēja pienākumu strādāt tieši darba dienās, un par darba dienās esošajām svētku dienām darbiniecei netika izmaksāta atlīdzība.

VDI atbilstoši DL 74.panta 1.daļas 8.punktam un 3.daļai pārbaudes rezultātā noteica darba devējam pienākumu izmaksāt darbiniecei darba samaksu arī par dienām, kad viņa neveica darbu svētku dienās, kas iekrita viņai noteiktajās darba dienās.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa atcēla VDI lēmumu, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motīviem. Pirmās instances tiesa norādīja: nav konstatējams, ka darbiniecei nolīgtais darba laiks paredzētu noteikumu veikt darba pienākumus tieši no pirmdienas līdz piektdienai. Pirmās instances tiesa pēc būtības secināja, ka ar summētā darba laika uzskaiti var izvairīties darbiniecei izmaksāt atlīdzību par darba piespiedu kavējumu svētku dienās un nav nozīmes apstāklim, ka darbiniecei parasti noteikts darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai.

Līdz ar to pirmās instances un apelācijas instances tiesa secināja, ka DL 74.panta 1.daļa, kurā noteikts darba devēja pienākums izmaksāt atlīdzību darbiniekam, ja viņš noteiktajā darba dienā neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, konkrētajā situācijā nav piemērojama. VDI un darbiniece iesniedza kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu.

Izvērtējot kasācijas sūdzībās paustos argumentus un noskaidrojot DL 74.panta 1. un 3.daļas sistēmas piemērošanu visiem darbiniekiem ar summētā darba laika organizāciju, Senāts secināja, ka apgabaltiesas tiesību normu interpretācija bijusi aplama.

Vai jāmaksā?

DL 74.panta 1.daļā paredzēts darba devēja pienākums izmaksāt 74.panta 3.daļā noteikto atlīdzību, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ – DL 74.panta 1.daļas 8.punktā paredzēts, ka viens no šādiem gadījumiem ir darba neveikšana svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā. Darbiniekam izmaksājamās atlīdzības apmērs noteikts DL 74.panta 3.daļā, proti, ja darbiniekam noteikta laika alga, jāmaksā noteiktā darba samaksa, bet tad, ja darbiniekam noteikta akorda alga, jāmaksā vidējā izpeļņa.

Senāts spriedumā lietā SKA-433/2019 akcentēja no DL 74.panta atlīdzības sistēmas izrietošu darba tiesību principu – ja darbinieks attaisnojošu iemeslu dēļ kavēts veikt darbu, šāds faktiski nostrādātā darba laika samazinājums nevar ietekmēt darba samaksas apmēru. Tāpat šāda atlīdzības sistēma pēc būtības arī paredz, ka attaisnoti kavēts darba laiks darbiniekam nav jāatstrādā citā laikā – tā uzskatāma par apmaksātu prombūtni.

Darba organizācijas modeļu atšķirības

Senāts vērtēja atšķirības starp summēto darba laiku un normālo dienas vai nedēļas darbu, atzīstot, ka pēc būtības starp minētajiem darba organizācijas veidiem ir tikai divas atšķirības:

  • pirmkārt, summētais darba laiks pieļauj elastīgāku atpūtas laika organizēšanu;
  • otrkārt, atšķiras vidējās izpeļņas aprēķins.

Citas atšķirības starp minētajiem darba laika organizācijas modeļiem DL nav paredzētas. Jānorāda, ka atbilstoši DL 140.panta 1. un 6.daļai summētā darba laika organizācija pieļaujama, ja noteiktā pārskata periodā darba ilgums vidēji atbilst normālajam nedēļas darba laikam.

AT Senāta viedoklis

Spriedumā nostiprināts uzskats, ka svētku dienas, kas iekrīt darba dienās, ietekmē kopējo konkrētā laika nogrieznī ietilpstošo normālā darba laika stundu skaitu, to samazinot. Būtiski, ka stundu skaita samazināšanās ietekmē abus minētos darba organizācijas modeļus, jo arī summētā darba laika organizācijas gadījumā vidējai darba un atpūtas laika proporcijai pārskata periodā jāatbilst normālā darba laika modeļa darba un atpūtas laika proporcijai.

Līdz ar to svētku dienas, kurās darbinieku nenodarbina, samazina viņa vidējo darba laika stundu skaitu, pret kuru rēķināms pārskata perioda vidējais darba laika stundu skaits. Turklāt Senāts uzsvēra, ka darba laika stundu skaita samazinājums attiecināms uz visiem darbiniekiem, kas nodarbināti atbilstoši noteiktajam darba grafikam.

Ņemot vērā, ka summētā darba laika organizācijas gadījumā darbinieka darba ilgumam (pārskata perioda vidējam darba laika stundu skaitam) jāatbilst normālajam darba laikam, nav pieļaujama DL interpretācija, kad svētku dienu un grafiku atšķirību rezultātā darbiniekam ar summētā darba laika organizāciju pārskata periodā jānostrādā vairāk stundu nekā darbiniekam ar normālā darba laika organizāciju vai arī jāzaudē apmaksāta brīvdiena. Šādas interpretācijas rezultātā darbinieki, kas strādā summēto darba laiku, atrodas nelabvēlīgākā situācijā par darbiniekiem, kas strādā normālu darba laiku.

Ja svētku dienas neiekļauj summētā darba laika atskaites perioda aprēķinā, summētā darba laika darbiniekam, lai nopelnītu līdzvērtīgas DL noteiktās garantijas, konkrētā atskaites periodā jānostrādā vairāk nekā normālā darba laikā nodarbinātam darbiniekam.

Senāts spriedumā uzsvēra, ka šāda situācija veidotos, ja darbiniekam ar summētā darba laika organizāciju būtu jānostrādā vidējais normālā darba laika stundu skaits, kurā ieskaitītas svētku dienas, kas sakrīt ar darba dienām (proti, būtu jāstrādā vairāk stundu nekā darbiniekiem, kam konkrētā svētku diena ir atpūtas laiks), vai tad, ja, strādājot tikpat stundu, cik faktiski normālā darba laika organizācijā (neskaitot ar darba dienām sakrītošās svētku dienas), darbinieks nesaņemtu atlīdzību par svētku dienām atbilstošo stundu skaitu (nesaņemtu apmaksātu brīvdienu).

Jānorāda, ka konkrētajā Senāta spriedumā darba devējiem nav noteikts vispārējs pienākums izmaksāt atlīdzību visiem darbiniekiem, kas nodarbināti saskaņā ar summēto darba laiku un neveic darbu svētku dienās. Spriedumā secinātais attiecināms tikai uz darbiniekiem, kas spiesti neveikt darbu svētku dienā jeb neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (ierastā kārtībā darbinieks šajā dienā būtu darbā, bet, tā kā darba diena iekrīt svētku dienā, darbinieks darbu neveic).

Secinājumi

Darbiniekiem, kas faktiski nodarbināti normālajam darba laikam atbilstošu darba stundu skaitu neatkarīgi no darba organizācijas niansēm, jāmaksā atlīdzība par darba kavējumu attaisnotu iemeslu dēļ, tostarp arī par kavējumu, kas rodas svētku dienu dēļ.

Spriedums ir praktisks atgādinājums par DL nostiprinātiem būtiskiem darba tiesību principiem – ikvienas personas vienlīdzīgām tiesībām uz taisnīgu darba samaksu, kā arī darbinieku tiesībām uz darba samaksu, ja viņi attaisnojošu iemeslu dēļ kavēti veikt darbu.

Turpmāk praksē darba devēji, aizbildinoties ar darba organizācijas niansēm, nevarēs izvairīties no atlīdzības samaksas darbiniekiem, kas spiesti neveikt darbu attaisnojošu iemeslu dēļ.

Article published in magazine iTiesības, November 2019