Publikācija:

Bilances Juridiskie Padomi | Valsts iestāžu pilnvaras nav neierobežotas

07 septembris 2017

Rihards Niedra, zvērinātu advokātu biroja BDO Law tiesvedības prakses vadītājs, intervijā portāla Plz.lv redaktoram Ikaram Kubliņam uzsver - valsts iestāžu pilnvaras nevar būt neierobežotas, un par to liecina arī jaunākā tiesu prakse. Sarunā minētas arī jaunākās izmaiņas darba tiesisko attiecību regulējumā, tiesu reformas īstenošanas gaita un vērojumi par Latvijas tiesu sistēmas stiprajām un vājajām pusēm. 

Žurnāla lasītājus noteikti visvairāk interesē, kādas ir jaunākās tendences tiesu praksē nodokļu lietās. Vai ir vērojamas būtiskas izmaiņas? 

Svarīgākās izmaiņas ir saistītas ar to, ka tiesas ar spriedumiem noteikušas, ka Valsts ieņēmumu dienestam un citām valsts institūcijām ir jāievēro zināmas robežas - tās nevar pārbaudīt jebko un jebkādā veidā. Ir jāievēro procedūras, lai nodokļu maksātājs var rēķināties ar noteiktu pārbaudes kārtību. Man ir bijuši klienti, kam pienāk tik apjomīgi informācijas pieprasījumi, ka, lai tos sagatavotu, ir jānodarbina vairāki cilvēki daudzas dienas. Gadījums ar ss.lv labi ilustrē pašlaik praksē līdz galam nesakārtotās procedūru problēmas, kur viens no galvenajiem strīdus aspektiem ir tas, cik daudz informācijas nodokļu administrācija drīkst pieprasīt. 

ss.lv gadījumā informācijas pieprasījums tiek pamatots ar likuma „Par nodokļiem un nodevām" 15. panta sesto daļu, kura acīmredzot pieņemta, lai VID būtu plašas tiesības prasīt šādus datus. Vai tomēr konkrētajā gadījumā saskatāma pārāk brīva šī panta interpretācija? Informāciju nodokļu administrācija prasīt drīkst, taču strīds ir par to, vai drīkst apturēt saimniecisko darbību, ja neiesniegtā informācija ir par citiem nodokļu maksātājiem. 

Augstākā tiesa tāpat norādījusi, ka nodokļu maksātājam nevar liegt priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ja VID nav konkrēti 

norādījis, ko nodokļu maksātājam vajadzēja darīt vairāk vai citādi... 

Nav noslēpums, ka mūsu valstī ir daudz negodprātīgu uzņēmēju, kas veido dažādus PVN karuseļus", līdz ar to VID izveidojies priekšstats, ka pret nodokļu maksātājiem jābūt ļoti stingriem. To var saprast. Taču to izjūt arī godīgi uzņēmēji, un tad advokātiem ir izaicinājums palīdzēt viņiem pierādīt savu taisnību. VID standarta argumenti, ka, ja kaut kas rada aizdomas par krāpšanos, tas ir pietiekams pamats, lai neatmaksātu PVN, tiesā var nestrādāt, jo, kā redzams no pēdējā laika tiesu prakses, tiesa liek nodokļu administrācijai paskaidrot, kā nodokļu maksātājam vajadzēja rīkoties, piemēram, kas bija jāizdara, lai pārliecinātos par darījumu partneri. Neesot šādai argumentācijai, nodokļu maksātājam ir labas izredzes uz pozitīvu rezultātu tiesā. 

Vai tas nozīmē, ka nodokļu maksātājam, ja tas uzskata, ka taisnība ir viņa pusē, nevajadzētu nolaist rokas, bet gan vērsties tiesā? Jā, jo piekrišana nepareizam VID lēmumam var negatīvi atspēlēties ilgtermiņā. Dažreiz summa nav pārāk liela, vai arī uzņēmējs strādā nozarē, kurā, lai piedalītos iepirkumos, nedrīkst būt nodokļu parādi, tāpēc uzņēmējs izvēlas uz tiesu neiet, bet mīļā miera labad samaksāt uzrēķinu. Taču nākotnē var vēlreiz rasties līdzīga situācija, un tad tiks prezumēts, ka, lūk, šis uzņēmējs ir vainīgs, jo viņš jau vienreiz uzrēķinu samaksājis...Tāpēc kaut vai reputācijas dēļ būtu jāmēģina pierādīt savu taisnību tiesā, ja jūt, ka patiešām neesi vainīgs. 

No otras puses, ir priekšstats, ka tiesāšanās ir dārga un laikietilpīga, bieži vien jāaiziet līdz Augstākajai tiesai, lai pierādītu savu taisnību. 

Vai līdzīgos gadījumos zemākas instances tiesām nebūtu jāņem vērā sprieduma precedents, kas nolemts Augstākajā tiesā? 

Zemāko instanču tiesām ir jāievēro tas, ko judikatūras līmenī ir lēmusi Augstākā tiesa. Taču lielākajā daļā nodokļu tiesvedību darbs ir ar vainas pierādīšanu, ne likumu tulkošanu. Retāk ir strīdi par to, ko teikusi Augstākā tiesa vai kā ir paredzēts likumā. Strīds biežāk ir par faktiem, kas ir vai nav notikuši. Tur Augstākās tiesas judikatūras tendences nepalīdz, palīdz tikai darbs konkrētajā brīdī ar konkrēto 1iem. Ir bijuši ne mazums gadījumu, kad šķiet, ka visas pazīmes liecina par to, ka nodokļu maksātājs no uzrēķina neizķepurosies, taču viņš atrod veidus, kā ar darījumu partneru palīdzību pierādīt, ka viss tomēr ir bijis kārtībā. Kādā lietā par pierādījumiem pat biju izmantojis vietējo laikrakstu publikācijas, arhīvus un fotogrāfijas, lai pierādītu, ka cilvēks pirms recesijas bija varējis veikt uzkrājumus. Tas nostrādāja, varbūt nedaudz paveicās, un viss beidzās ar uzvaru tiesā. 

Kas ir svarīgākais, kas jāievēro, slēdzot darījumu, lai vajadzības gadījumā būtu iespējams pierādīt, ka darījums noticis atbilstīgi likumam? Skrupuloza dokumentācija? 

Dokumentācija ir viens, taču praksē tas var reizēm šķist sarežģīti un pārlieku apjomīgi. Svarīgi ir veidot labu kontaktu ar sadarbības partneri, lai vajadzības gadījumā tas būtu gatavs palīdzēt. Arī pārējie cilvēki, kas ir bijuši iesaistīti, var tikt izsaukti liecināt. 

Runājot par lieciniekiem, nesen spriedumā arī norādīts, ka tad, ja liecinieki neatceras vairākus gadus senu darījumu detaļas, drīzāk ir uzticību veicinošs faktors, nekā tad, ja liecinieki stāstītu precīzi vienu un to pašu notikumu versiju... Jā, tas ir bijis interesants spriedums, un praksē tā arī ir novērots. Ja runā par nodokļu auditiem, paiet divi līdz trīs gadi, kamēr lieta nonāk līdz tiesai, tāpēc cilvēki jau sāk aizmirst detaļas, atceras vienīgi kopējo ainu. Protams, ja neko neatceras, tas arī neizklausās patiesi. 

Vēl kādā spriedumā noteikts, ka nodokļu maksātājam nevar liegt piemērot PVN 0% likmi, ja reāli preces nosūtītas citiem saņēmējiem Eiropas Savienībā, nevis tiem, kas kļūdaini sākotnēji tika norādīti preču pavaddokumentos. Veidojas kopīga tiesu tendence - vienmēr tiek apskatīta darījuma būtība un tā patiesā jēga. Šajā gadījumā, ja likums ir paredzējis tiesības piemērot PVN 0% likmi un ja gala saņēmējs ir kaut kur Eiropas Savienībā, kur prece arī saņemta, tad skaidrs, ka saņēmējam nodoklis jāmaksā savā valsti un tikai dokumentu kļūdas dēļ nav pamata liegt piemērot šo 0% likmi nosūtītājam no Latvijas. VID 

bieži ir aizdomas, ka jebkura kļūda dokumentos liecina par negodprātīgām darbībām, bet dažkārt kļūdas vienkārši gadās - vai nu tās ir ielaistas tipveida dokumentos, vai kāds ir pavirši strādājis. Tad ir jāizvērtē samērīgums - vai tehnisku kļūdu dēļ ir samērīgi uzņēmumu sodīt ar lieliem uzrēķiniem. 

Jaunās nodokļu reformas kontekstā interesants ir Augstākās tiesas spriedums, kurā norādīts, ka ziedotāja logo izvietošana bez atlīdzības ir uzskatāma par pretpienākuma izpildi, kā rezultātā ziedotājam šajā daļā liedzams piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi. Savukārt nevalstiskās organizācijas mudina tieši uz pretējo - lai vismaz netiktu noteikti ierobežojumi ziedojumu saņēmējam izvietot ziedotāja logo, publiski pateikties ziedotājam, ļaut piešķirt ziedotājam atbalstīto produktu un tamlīdzīgi. Kā tad iznāk, uz kura pusi šajā ziņā virzāmies? Tā būtu likumdevēja politiska izšķiršanās. Tiesas uzdevums ir rast risinājumu tajos gadījumos, kad likums nav skaidrs vai kaut ko neregulē. Tad tiesa izlemj, kāds risinājums būtu atbilstošākais visām iesaistītajām pusēm. Tagad tiesa ir izlēmusi par labu ļoti striktai pieejai - ziedojumu saņēmējs ziedotāja logo izvietot nedrīkst. Ja izvieto logo, tad ir jābūt reklāmas līgumam. Likumdevējs šo tiesas pieeju var mainīt ar likuma grozījumiem, ja tāda būtu politiskā griba. Bieži vien ir bijusi situācija, piemēram, darba tiesībās, kad likumdevējs ir mainījis savu nostāju pretēji Augstākās tiesas nolemtajam. Augstākā tiesa ir pieņēmusi kādu spriedumu, un, iespējams, tas nav bijis tas, ko likumdevējs ir iecerējis, vai arī likumdevējs ir pārdomājis un politiski vienojas, ka ir jādara citādi, nevis tā, kā iegājies tiesu praksē. Tad to labo ar likuma grozījumiem. Ir bijis arī pretēji -tiesu praksē kaut kas ir iegājies, un tad, lai nebūtu nekādu pārpratumu, likumdevējs to vēl nostiprina arī likumā. Šajā gadījumā tā ir politiska izšķiršanās -ja likumdevējs uzskata, ka ir jābūt maigākai pieejai ziedojumu kontekstā, tas var noteikt likumā, ka logo izvietošana ir pieļaujama. 

Vai jaunajā nodokļu reformā nejuridiskā viedokļa ir kritiskas normas, kas varētu provocēt kādas sabiedrības grupas vēršanos tiesā, līdzīgi kā iepriekš bija ar solidaritātes nodokli? 

Diskusiju par šiem jautājumiem ir diezgan daudz. Viena joma varētu būt uzņēmumu ienākuma nodokļa pielīdzināšana iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Smagāki nosacījumi kļuvuši lielo algu saņēmējiem, arī pašnodarbinātajiem. Cik ir lasīti pētījumi, nekāds lielais ieguvums no nodokļu reformas iedzīvotājiem, darba ņēmējiem nebūs. Pozitīvi, protams, ir tas, ka ieguvums paredzēts mazo algu saņēmējiem, lai mazinātu noslāņošanos, veicinām vidusslāņa veidošanos. Tomēr nevajadzētu arī nonākt līdz komunisma idejām, ka tiem, kas spējuši ar savu darbu nopelnīt lielāku naudu, jāmaksā ļoti lieli nodokļi. Tas gan drīzāk ir politisku, ne juridisku diskusiju objekts. 

Nesen pieņemti jauni grozījumi Darba likumā. Vai tie padara skaidrākas darbinieka un darba devēja attiecības un varētu mazināt strīdu risināšanu tiesās? 

Ir dažas labas lietas, kas jaunajos grozījumos ir ieviestas, piemēram, skaidrāks kļuvis regulējums par konkurences ierobežojumiem darbiniekiem. Līdz šim likumos nebija noregulētas situācijas, kad darbinieks, aizejot strādāt citur vai izveidojot pats savu uzņēmumu, pārvilina svarīgākos klientus, citus darbiniekus. Tagad likumā noteikts, ka darbinieka un darba devēja vienošanās par konkurences ierobežojumu var ietvert ari aizliegumu šādām darbībām, un skaidri pasaka, ka par šādu ierobežojumu jāmaksā atlīdzība. Tas, manuprāt, ir būtisks jaunums un svarīgs instruments nozarēs, kas ir saistītas ar inovatīvām tehnoloģijām un kur ir svarīga biznesa idejas aizsardzība. Tas varētu būt aktuāli daudziem uzņēmumiem. Taču ir arī lietas, kas Darba likumā netika ieviestas, par to ir neliels sarūgtinājums. Piemēram, Latvijā netiek veicināta pagaidu darba attīstība. Daudzās Eiropas valstīs pagaidu darbs sastāda nozīmīgu īpatsvaru, līdz pat desmit procentiem no visa darbaspēka, bet Latvijā pagaidu darba aģentūras tiek uztvertas kā kaut kas slikts. Iespējams, pastāv uzskats, ka pagaidu darbs nenodrošina darbiniekam stabilitāti, bet būsim reāli - daudzās Latvijas pilsētās, kas ir tālāk no Rīgas, pastāv liels bezdarbs, studentiem ir grūti atrast darbu, māmiņām vai pensionāriem piepelnīties. Ja būtu pretimnākošāki un precīzāki nosacījumi normatīvajos aktos pagaidu darba regulējumam, ticu, ka tas veicinātu nodarbinātību un varētu kalpot par instrumentu aplokšņu algu mazināšanai. Nelielus gadījuma darbus daudz vienkāršāk varētu noformēt ar oficiālām darba attiecībām. 

Kā likumā pietrūkst, lai pagaidu darba regulējums būtu izmantojams? 

Pagaidu darba iespēja likumā ir paredzēta, taču līdz galam nefunkcionē. Piemēram, viens uzņēmums šādā veidā tika neloģiski novests līdz maksātnespējai. VID interpretēja Darba likuma normas pa savam un aprēķināja milzīgus nodokļus pēc pilnas slodzes par darbiniekiem, kuri bija strādājuši daļēju slodzi vai nemaz. Saskaņā ar Darba likumu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem nevar maksāt mazāk par minimālo algu. Problēma ir tajā, ka minimālā darba alga jāmaksā arī tad, ja cilvēks nevēlas vai nevar strādāt pilnu slodzi, piemēram, students samērā mazkvalificētā darbā nostrādājis mēnesī 10 stundas, bet Darba likums liedz maksāt mazāk par minimālo algu, kaut pilna slodze nav strādāta. Sanāk, ka pagaidu darbs nevar būt nepilna slodze - šī ir tā likumā neatrisinātā neloģiskā lieta, kuru Labklājības ministrija diemžēl līdz šim nav vēlējusies risināt. Tas nebūt neveicina studentu un citu cilvēku iespējas brīvajā laikā legāli piepelnīties. 

Kas vēl būtisks nav atrisināts darba tiesību jomā? 

Darbinieku nosūtīšanas jautājums ir vēl viens sāpīgs punkts, ko likumdevējs it kā risina, taču neatrisina līdz galam. Jautājums ir par to, kad darbinieka nosūtījums ir pielīdzināms komandējumam un kādas naudas summas ir izmaksājamas darbiniekam. Latvijā noticis tā, ka komandējums ir pārāk sajaukts kopā ar nosūtīšanu, tie netiek izšķirti atsevišķi, un naudas summas, kas izmaksājamas abos gadījumos, ir visai līdzīgas. Tās ir par labu darbiniekiem, bet darba devējiem zūd interese un jēga dalīt komandējumu no nosūtījuma, kam tomēr ir atšķirīga nozīme. Komandējums ir īslaicīgs, bet nosūtījums - ilglaicīgāks, ar domu, ka darbinieks ārvalstī strādās ilgāk. Nosūtījuma gadījumā būtu vairāk jāņem vērā, kāds ir darba tiesību regulējums konkrētajā valstī, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts, kāda ir alga, cik liels papildu atbalsts būtu nepieciešams, lai darbinieks varētu līdzvērtīgi dzīvot ārvalstī. 

Jūs kā advokāts esat piedalījies arī lietā starp Auto asociāciju un Konkurences padomi. Kāds ir konkurences tiesību regulējums Latvijā, vai tur kaut kas būtu uzlabojams? 

Konkurences tiesību joma ļoti lielā mērā ir balstīta uz Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem, tāpēc regulējums ir pilnībā pietiekams. Cits jautājums, kā Konkurences padome spēj piemērot šīs normas. Konkurences lietās, līdzīgi kā nodokļu lietās, būtisks jautājums ir par pierādīšanu. No vienas puses, ir Konkurences padome, kurai ir ierobežoti resursi atklāt konkurences pārkāpumus, no otras puses, ir uzņēmējs, kuram ir jābūt tiesībām aizstāvēties, pat nevērtējot, vai viņš ir vainīgs vai nav - tas jau tiks noskaidrots vēlāk. Brīdī, kad Konkurences padomes pārbaudes pārstāvji ierodas uzņēmumā, uzņēmējam ir jābūt tiesībām pieaicināt advokātu, uzraudzīt pārbaudes procesu. Auto asociācijas lietā bija saskatāmi vairāki Konkurences padomes pārkāpumi. Viens no tiem, kuru tiesa pat neiza-nalizēja, jo pietika jau ar citiem pārkāpumiem, bija „makšķerēšanas principa" izmantošana. Tas atkal ir jautājums par to, cik daudz un kādā veidā valsts iestāde drīkst iegūt informāciju. Nedrīkst pieprasīt visu iespējamo, lai pēc tam skatītos, kas no tā visa noderēs. Tas ir tas pats, kas gadījumā ar ss.lv. Eiropas Savienības Tiesa vairākās lietās ļoti skaidri ir pateikusi, ka konkurences uzraugs nedrīkst „makšķerēt" - pārbaudot citus uzņēmumus, vākt pierādījumus pret kādu konkrētu komersantu bez konkrēta mērķa, jo tas rada šaubas par procesa objektivitāti. Latvijā rodas šādi pārpratumi, jo nav pietiekami precīzi reglamentētas uzraugošo iestāžu pilnvaras - cik tālu tās drīkst iet informācijas un pierādījumu iegūšanā. 

Kā vērtējat tiesu reformas gaitu - vai tā sasniedz iecerētos mērķus? 

Salīdzinot lietu izskatīšanas ātrumu tiesās pirms pieciem gadiem un patlaban, noteikti ir ļoti liels uzlabojums. To lielā mērā veicinājusi lietu nosūtīšana uz tiesām ārpus Rīgas. Tas ir mīts, ka tiesāšanās Latvijā visās tiesu instancēs ilgst piecus līdz septiņus gadus. Šobrīd tie ir viens, divi, trīs, varbūt kādreiz četri gadi. Tas ir labs rādītājs pat Eiropas kontekstā. Tomēr negatīva iezīme tiesu reformai bijusi tā, ka cietusi 1iem izskatīšanas kvalitāte tieši reformas gaitā. Tiesām, jo īpaši Augstākajai tiesai, bija strauji jāsamazina uzkrāto un neizskatīto liem skaits, šīs lietas tika skatītas steigā, milzīgs skaits ar patiešām nozīmīgiem jautājumiem kasācijas instancē tika atteikts ar vienu teikumu - lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Daudz arī tika pieņemti ātri un sasteigti spriedumi. Nevar vainot tiesnešus, jo viņi bija spiesti ātri tikt galā ar uzkrātajām lietām, jo īpaši kasācijas instancei, kurai nācās izskatīt daudz atteikumu. Tā ir tiesu reformas ēnas puse. 

Taču skatos pozitīvi, ka turpmāk šis ritms aizies normālā gultnē. Tiesu procesi kopumā ir ļoti atkarīgi no tiesneša personības. Man vienmēr ir simpatizējuši tiesneši, kuri tiešām vada tiesas procesu, neļaujot pusēm izplūst garās, bezjēdzīgās runās. Tiesas procesam jābūt īsam, kodolīgam, akcentējot būtiskāko. Tiesneša uzdevums nav pasīvi klausīties, ko saka puses, bet likt tām akcentēt tikai svarīgās lietas. Es savulaik biju aizrāvies ar pirmskara Latvijas Augstākās tiesas spriedumiem, papētīju, kā tolaik tiesneši formulēja savus spriedumus. Biju patīkami pārsteigts, ka spriedumi bija divas, trīs, varbūt četras lappuses gari. Mūsdienās tiesnesim likums uzliek par pienākumu spriedumā pamatot gandrīz katru faktu, un tas rada situāciju, kad spriedums ir divdesmit, trīsdesmit lappušu garš salīdzinoši vienkāršās civillietās. 

Saskatu vēl pāris nozīmīgu iespēju, kā taupīt laiku tiesu procesos - pirmkārt, Civilprocesa likumā būtu jāatvieglo prasības sprieduma noformēšanai. Tiesnesim nebūtu jāraksta desmitiem lappušu gari spriedumi, kur divas trešdaļas ir aprakstošā daļa ar faktiem, kas pēc būtības ir jau betas materiālos. Faktu aprakstīšanai vajadzētu būt īsai un kodolīgai, tikai tik daudz, lai cilvēks no malas, kas nav bijis iesaistīts tiesas procesā, varētu saprast strīda būtību. Visa uzmanība tiesnesim būtu jāvelta motīvu daļai - ko viņš ir novērtējis un secinājis. Otrkārt, vajadzētu atteikties no paskaidrojumu un debašu runu lasīšanas tiesas sēdēs. Es to uzskatu par laika šķiešanu, piemēram, lasīt desmit, divdesmit vai pat piecdesmit lappušu garus tekstus. Situācija būtu jārisina, iesniedzot šādu dokumentu rakstveidā pirms tiesas sēdes - visi to izlasa un tiesas sēdē mutvārdos izdiskutē strīdīgās lietas. 

Vai tiesu specializācija noteiktās jomās, piemēram, tas, ka reiderisma lietas skata tikai Jelgavas tiesa, ir pareizs tiesu attīstības virziens? 

Tiesu specializācija, no vienas puses, ir laba, no otras - slikta. Laba ir tāpēc, ka, protams, neviens cilvēks nevar būt profesionālis visās jomās, un, ja tiesnesis specializējas noteiktās lietās, tad šī tiesa spēj pieņemt kvalitatīvāku spriedumu un veidot vienveidīgu tiesu praksi, kā arī lietas izskatīšanai nepieciešams īsāks laiks, jo tiek iets jau pa iemītu taciņu. Negatīvā iezīme tiesu specializācijai ir tiesu pieejamība un tas, ka tiesnešu darbības lauks kļūst pārāk šaurs, kas var atstāt negatīvu ietekmi uz 1iem, tiesnesim saskaroties ar citām tiesību nozarēm, kas ir ārpus viņa ierastās. No tiesnešiem tiek gaidīts, ka viņu zināšanas būs pietiekami vispusīgas. 

Vēl viena tiesību joma, kurā esat speciaUzējies, 

ir banku un finanšu tiesības. Kādas tendences tiesu praksē vērojamas šajā jomā? Esmu viens no advokātiem valsts pusē publiski zināmās tiesvedības, kas saistītas ar Parex bankas atsavināšanu par labu valstij 2008. gadā no tās bijušajiem akcionāriem un valsts veiktajiem ieguldījumiem bankā. Šīs un citas ar banku un finanšu institūcijām saistītās tiesvedības ir apjomīgi un smagnēji procesi, kuros ir saskatāmas civilprocesa vājās puses. 

Nereti publiskā telpā dzirdams, ka banku likvidāciju un līdzīgās lietās tiesai ir grūtības tikt galā materiālu apjoma dēļ, sēdes notiek ļoti bieži. Taču pēc būtības šīs lietas juridiski ne vienmēr ir tik sarežģītas, bet gan aptver ārkārtīgi daudz faktu un apstākļu, kurus vienam cilvēkam ir gandrīz neiespējami paturēt prātā. Tiesnesim ir ļoti liela atbildība, jo prasību summas ir milzīgas. 

Jūs gribat teikt, ka tieši šis atbildības slogs traucē tiesnesim ātri un efektīvi pabeigt procesu un liek vilkt to garumā? 

Tiesu reformas rezultātā apgabaltiesas tika atsijātas kā pirmās instances tiesas. Banku un finanšu lietās, kur ir ļoti lielas prasību summas, nākas pārdomāt, vai tiešām vienam tiesnesim pirmās instances tiesā vajag uzvelt tik lielu nastu. Iepriekš sarežģītās lietās ar lielām prasību summām bija trīs tiesneši, šobrīd iznāk, ka viens tiesnesis izlemj miljonu lietas. Varbūt ir vērts paredzēt noteiktu slieksni - piemēram, lietas virs trim, pieciem vai desmit miljoniem būtu jāskata trīs tiesnešu sastāvā. Tiesnesim ir jāpatur galvā milzīgs lietas materiālu apjoms — tie ir desmitiem sējumu. Vienam cilvēkam to ir ļoti grūti izdarīt. Nesaku, ka tiesneši, kas strādā ar šim lietām, nevarētu tās izskatīt. Kompetenci neapšaubu, bet nav pietiekama dubultā pārbaude. Lielie advokātu biroji strādā pēc „četru acu" principa. Mēs neuzticamies ne sev, ne kolēģiem par simts procentiem, bet par deviņdesmit deviņiem. Jebkurš, pat vislabākais speciālists var kļūdīties, un šo kļūdas iespējamību var mazināt, ja ir vēl kāds, kurš pārskata, dod savu redzējumu. Tieši tāpat varētu strādāt tiesas lielajās, daudzmiljonu lietās, neskatoties uz to, ka spriedums ir pārsūdzams. Es to uzskatu par atbildību pret sabiedrību.