Publikācija:

Darba ņēmējiem ir jāizmanto ikgadējais atvaļinājums

06 jūnijs 2019

Atbilstoši Darba likuma (DL) 149.panta 5.daļai nav pieļaujama ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā, izņemot, ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas un darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī, likumdevējs papildināja DL 149.panta 5.daļu, nosakot, ka kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu darbiniekam izmaksājama par visu neizmantoto periodu.

2019.gada 29.martā Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Senāta Civillietu departaments rakstveida procesā izskatīja kasācijas sūdzību un pieņēma spriedumu lietā SKC-62/2019, kurā strīds bija par neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas piedziņu. Spriedumā AT Senāts norādīja uz būtiskām Eiropas Savienības Tiesas (EST) atziņām ikgadējā neizmantotā atvaļinājuma jautājumos, kas jāņem vērā gan darba devējiem, gan darbiniekiem.

Lietas apstākļi

2015.gada 24.septembrī darbinieks cēla tiesā prasību pret SIA "Rīgas nami", ar ko darba tiesiskās attiecības jau bija izbeigtas, lūdzot piedzīt kompensāciju 4606,49 eiro apmērā par visā darba tiesisko attiecību periodā neizmantoto atvaļinājumu.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot no bijušā darba devēja prasītāja labā kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu atbilstoši DL 149.panta 5.daļai (redakcijā, kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī) un SIA "Rīgas nami" argumentiem par kopējo neizmantoto atvaļinājuma dienu skaitu.

Apelācijas instances tiesa izskatīja prasītāja un "Rīgas nami" apelācijas sūdzības un nolēma prasību noraidīt. Spriedumā konstatēts, ka periodā, par ko prasītājs lūdza piedzīt neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, vēl nebija stājušies spēkā grozījumi DL 149.panta 5.daļā, līdz ar to tās piemērošanai konkrētajā lietā nav pamata. Tiesa argumentācijā atsaucās uz judikatūru par DL 149.panta 5.daļas piemērošanu laikā līdz 2015.gada 1.janvārim, norādot, ka prasītājam darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī bija zudušas tiesības uz reālu atvaļinājuma piešķiršanu, līdz ar to darba devējam nav pienākuma izmaksāt kompensāciju.

AT atziņas

Izskatot prasītāja kasācijas sūdzību, AT Senāts konstatēja, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī grozījumi DL 149.panta 5.daļā jau bija stājušies spēkā un apelācijas instances tiesai nebija pamata piemērot DL 149.panta3.daļu un tādu judikatūras atziņu, kas attiecināma uz cita satura tiesību normas iztulkojumu un, stājoties spēkā jaunajam regulējumam, bija zaudējusi savu nozīmi.

Tā kā jautājums par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju ietilpst Eiropas Savienības (ES) darba tiesību tvērumā, Senāts uzskatīja par nepieciešamu aplūkot EST aktuālās atziņas par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (Direktīva) 7.panta 1. un 2.punkta interpretāciju.

EST norādījusi uz nepieciešamu līdzsvaru darba devēju un darbinieku tiesībās, proti, ikviena Direktīvas 7.panta interpretācija, kas veicina darba ņēmēju apzināti atturēties no viņa ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas piemērojamā atsauces vai atļautās pārcelšanas laikposmā, lai palielinātu savu darba samaksu, izbeidzot darba attiecības, ir nesaderīga ar tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ieviešanas mērķiem (sk. 2018.gada 6.novembra sprieduma lietā C-619/16 55.punktu).

EST uzsvērusi: ņemot vērā tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu, lai nodrošinātu Direktīvas7.panta lietderīgo iedarbību praksē, jānodrošina, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt un precīzi un savlaicīgi viņu informējot, ka tad, ja viņš to neizmantos, tas tiks zaudēts atsauces laikposmā vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās, vai arī darba attiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā. Ja darba devējs nevar pierādīt, ka atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, uzskatāms, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu un darba attiecību izbeigšanās gadījumā attiecīga finansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neizmanto ikgadējo atvaļinājumu nav saderīga ar Direktīvas 7.panta 1. un 2.punktu. Tomēr, ja darba devējs spēj iesniegt pierādījumus, kas ir viņa pienākums, un līdz ar to šķiet, ka darba ņēmējs neizmanto savu ikgadējo atvaļinājumu apzināti, zinādams, kādas tam būs sekas, pēc tam, kad viņam ir bijusi iespēja faktiski izmantot savas tiesības uz šo atvaļinājumu, Direktīvas 7.panta 1. un 2.punktam pretrunā nav ne šo tiesību zudums, ja darba attiecības izbeigtas, ne attiecīgi finansiālas kompensācijas par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neesamība (sk. 2018.gada 6.novembra sprieduma lietā C-684/16 45.-47.punktu).

Senāts atzinis, ka, lai nodrošinātu DL 149.panta 5.daļas interpretāciju atbilstoši ES tiesībām, izskatot lietu pēc būtības, vērtējums tiesai jāveic pēc faktiskajiem apstākļiem, ņemot vērā EST judikatūrā skaidroto pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp darba devēju un darbinieku un pārliecinoties, ka darbiniekam bija faktiski iespējams izmantot atvaļinājumu un darba devējs vērsis darbinieka uzmanību uz atvaļinājuma neizmantošanas sekām.

Spriedumā noteikts, ka, attiecinot kompensēšanu uz visām neizmantotajām atvaļinājuma dienām neatkarīgi no tā, vai darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ, veicināts EST judikatūrā atzītajai Direktīvas 7.panta interpretācijai pretējs rezultāts.

Secinājumi

Kontekstā ar EST judikatūras atziņām AT Senāts faktiski norādījis, ka DL 149.panta 5.daļas teikumam, kurā paredzēts pienākums izmaksāt atvaļinājuma kompensāciju par visu periodu, nav vispārīga rakstura – viss atkarīgs no faktiskās situācijas. Proti, normā nostiprinātais kompensācijas izmaksāšanas pienākums par visu darba tiesisko attiecību periodu automātiski nenozīmē, ka darbiniekam darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā ir absolūtas tiesības uz gadiem iekrāta atvaļinājuma kompensāciju.

Darbinieki, kas mērķtiecīgi neizmanto atvaļinājumu, lai, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, saņemtu finansiālu kompensāciju, nav aizsargāti ar likumu. Tāpat likums neaizsargā arī darba devējus, kas rada šķēršļus darbiniekiem izmantot DL nostiprinātās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu.

Spriedums vērtējams kā ļoti praktisks, jo iezīmē konkrētu pierādīšanas pienākuma sadales modeli starp darba devēju un darbinieku, ja rodas strīds par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju.

Darba devējam jānodrošina apstākļi darbinieka atvaļinājuma izmantošanai, tāpēc strīda gadījumā jāspēj pierādīt, ka darbinieks informēts par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas iespēju un tā neizmantošanas sekām, piemēram, izplatot elektroniskus paziņojumus par atvaļinājumu plānošanu un tā zudumu neizmantošanas gadījumā.

Savukārt darbiniekam jāzina par savām tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu un patstāvīgi jāpieņem lēmums par tā izmantošanu, ņemot vērā, ka strīda gadījumā jāspēj pierādīt ikgadējā atvaļinājuma izmantošanai liktie šķēršļi no darba devēja puses, piemēram, paziņojot, ka lielā darba apjoma dēļ atvaļinājuma izmantošana nav iespējama. Darbiniekam būtiski nodrošināties, ka šāda darba devēja pozīcija fiksēta rakstiski.

Avots: Žurnāls iTiesības, Jūnijs, 2019