Publikācija:

Drošs bizness e-komercijas laikmetā

02 oktobris 2019

Ekonomiku digitalizēšana mainījusi pasauli un piedāvā virkni jaunu iespēju uzņēmējdarbībai. Tas rada jaunus izaicinājumus uzņēmējiem, pakalpojumu un preču pircējiem, kā arī valsts kontroles institūcijām.

Katram no digitalizētajā ekonomikā iesaistītajiem dalībniekiem ir sava specifiska problemātika. Raksta mērķis ir aplūkot tieši uzņēmēja riskus – kā sevi pasargāt, kā identificēt un izpildīt savas saistības pret valsti un savu klientu darījumos, kuros preci vai pakalpojumu elektroniski iegādājas gala patērētājs, kurš nav saimnieciskās darbības veicējs (tostarp nav reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju reģistrā)?

 

E-komercijas veidi

Valsts ieņēmumu dienests (VID), atsaucoties uz Vikipēdijas (Wikipedia) rakstu, e-komerciju skaidro kā preču un pakalpojumu tirdzniecību, izmantojot elektroniskos sakarus. Par e-komercijas populārāko nozari uzskata tirdzniecību internetā. E-komercijas priekšrocības slēpjas interneta globālajā izplatībā un pieejamībā, kas uzņēmējiem šo tirdzniecības veidu ļauj attīstīt ģeogrāfiski neierobežotos apmēros, norāda VID.

Aplūkojot no praktiskās puses, Eiropas Savienības (ES) teritorijā izdalāmi šādi e-komercijas paveidi:

  • elektroniski sniegti pakalpojumi;
  • preču tirdzniecība tālpārdošanas darījumu ietvaros;
  • preču tirdzniecība, izmantojot interneta platformas trešajās valstīs, secīgi veicot šo preču importēšanu ES teritorijā.

Lai izprastu nodokļus, būtiski identificēt piemērojamo nodokļu veidus un nodokļu samaksas vietu, kā arī reģistrācijas veidu un vietu. Vairumā gadījumu ienākuma nodokļus maksā reģistrācijas valstī, protams, ja nerodas PP [l1] citā valstī vai nav piemērojami konkrētas valsts izņēmumi. Šādā gadījumā jāpēta starptautiskie līgumi par nodokļu dubulto neaplikšanu.

Piemēram, ja komersants veic e-komerciju, izmantojot Latvijā reģistrētu sabiedrību, pakalpojuma sniedzējiem piemērojams uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) un pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Savukārt preču tirdzniecībai papildus minētajiem nodokļiem piemērojami muitas maksājumi. UIN noteikumi no 2018.gada ir vienkāršāki, ar UIN apliekot komersanta sadalīto vai nosacīti sadalīto peļņu (Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.pants). Līdz ar to šī raksta ietvaros nav detalizēti aplūkoti UIN jautājumi, vairāk pievēršoties noteikumiem, kas attiecināmi uz PVN un muitas maksājumiem.

 

Elektroniski sniegti pakalpojumi

Kā jau minēts, pakalpojumiem muitas maksājumi nav aktuāli. Būtiski ir PVN piemērošanas noteikumi, kas ir atšķirīgi atkarībā no e-komercijas veida un pakalpojuma vai preču pircēja statusa un atrašanās vietas.

Līdz 2015.gadam PVN piemēroja vietā, kur atradās pakalpojuma sniedzēja saimnieciskā darbība. Piemēram, ja pakalpojums no Latvijas sniegts patērētājam Lietuvā, PVN piemēroja Latvijā. Savukārt no 2015.gada 1.janvāra PVN jāmaksā pakalpojuma patēriņa valstī – tur, kur atrodas klients (skat. Pievienotās vērtības nodokļa likuma (PVN likums) 27.pantu). Jāņem vērā, ka šīm prasībām nav noteikts minimālais slieksnis. Ja sniegti šādi pakalpojumi, tas rada pienākumu samaksāt PVN par pakalpojumu attiecīgās dalībvalsts budžetā – vai nu reģistrējoties kā PVN maksātājam šajā dalībvalstī, vai izmantojot PVN likuma 140.1pantā noteikto īpašo PVN aprēķina un samaksas režīmu.

Būtiski ņemt vērā, ka elektroniskā pasta izmantošana starp pakalpojuma sniedzēju un pakalpojuma saņēmēju nav uzskatāma par elektroniski sniegtu pakalpojumu. Elektroniski sniegtu pakalpojumu definīcija iekļauta Eiropas Savienības Padomes Īstenošanas regulas Nr.282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 7.pantā, paredzot, ka elektroniski sniegti ir pakalpojumi, kas sniegti ar interneta vai elektroniskā tīkla palīdzību, pēc savas būtības tiek sniegti pārsvarā automātiski un ar minimālu cilvēku iejaukšanos un ko nav iespējams nodrošināt bez informācijas tehnoloģijām. Elektroniski sniegti pakalpojumi ir, piemēram:

  • tīmekļa vietņu apkalpošana, tīmekļa resursu nodrošināšana, programmu un iekārtu uzturēšana no attāluma;
  • programmatūras piegāde un atjaunināšana;
  • attēlu, teksta un informācijas piegāde un piekļuves nodrošināšana datubāzēm;
  • mūzikas, filmu un spēļu, tostarp laimes spēļu un azartspēļu, piegāde;
  • politisku, kultūras, mākslas, sporta, zinātnes un izklaides raidījumu un ziņu piegāde;
  • tālmācība.

Jāņem vērā, ka šie noteikumi attiecināmi uz darījumiem, kuros pakalpojuma saņēmējs nav saimnieciskās darbības veicējs. Ja pakalpojumu iegādājas komersants, piemērojami vispārīgie PVN sistēmas noteikumi, proti, par PVN samaksu savā saimnieciskās darbības reģistrācijas valstī atbildīgs pakalpojumu saņēmējs (t.s. PVN 0% likme).

 

Preču tālpārdošana

Ja, izmantojot interneta platformu, preču pārdevējs pārdod un preču pircējs pērk preces ES teritorijā, šim darījumam PVN piemērojams vai nu pārdevēja, vai arī pircēja valstī. Jebkurā gadījumā PVN ir jāmaksā, jo jautājums ir tikai par vietu, kur tas jāmaksā, kā arī kritērijiem, pēc kādiem identificē PVN samaksas pienākumu. Minētais darījums uzskatāms par tālpārdošanas darījumu. Tā kritēriji noteikti PVN likuma 10.pantā un kopsavilkumā ir šādi:

  • preču piegādātājs vai trešā persona preču piegādātāja preces nosūta no vienas dalībvalsts uz citu;
  • preču saņēmējs ir galapatērētājs (nav PVN maksātājs);
  • preces nav jauni transportlīdzekļi vai nav paredzētas montēšanai vai uzstādīšanai.

Ja piegādāto preču kopējā vērtība (bez PVN) iepriekšējā vai kārtējā kalendāra gadā sasniegusi vai pārsniegusi attiecīgajā galapatērētāja valstī noteikto reģistrācijas slieksni, preču pārdevējam jāreģistrējas konkrētās valsts PVN maksātāju reģistrā un jāmaksā PVN. Līdz sliekšņa sasniegšanai PVN jāmaksā Latvijā (izņemot, ja apgrozījums ir mazs un nepārsniedz PVN likuma 34.panta 10.daļā noteikto PVN reģistrācijas slieksni – 40 tūkst. eiro). PVN reģistrācijas sliekšņi ES dalībvalstīs tālpārdošanas darījumu ietvaros apkopoti tabulā.

 

Tālpārdošanas reģistrācijas sliekšņi ES

Slieksnis

35 000 EUR

35 000 EUR ekvivalents

Vairāk nekā 35 000 EUR

Valsts

Austrija

Beļģija

Kipra

Igaunija

Francija

Somija

Grieķija

Ungārija

Īrija

Itālija

Latvija

Lietuva

Malta

Portugāle

Slovākija

Slovēnija

Spānija

Bulgārija

70 000 BGN

Vācija

100 000 EUR

Horvātija

270 000 HRK

Luksemburga

100 000 EUR

Čehija

1 140 000 CZK

Nīderlande

100 000 EUR

Dānija

280 000 DKK

Lielbritānija

70 000 GBP (90 000 EUR)

Polija

160 000 PLN

Rumānija

118 000 RON

Zviedrija

320 000 SEK

 

Ja preces pārdotas pircējam no trešās valsts un nosūtītas turp, piemērojams PVN atbrīvojums eksporta darījumiem (t.s. PVN 0% likme). Šajā gadījumā svarīgi nodrošināt pierādījumus, ka prece tiešām ir eksportēta (plašāk skat. Ministru kabineta noteikumu Nr.17 “Pievienotās vērtības nodokļa likuma normu piemērošanas kārtība un atsevišķas prasības pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai un administrēšanai” 15.-20.punktu).

 

Imports no trešās valsts

Atsevišķi ES ietvaros izdalāma preču piegāde no trešās valsts galapatērētājam ES teritorijā, piemēram, Latvijas sabiedrība uzdod Ķīnā esošam preces ražotājam preces nosūtīt tieši Latvijas sabiedrības klientam.

Piemērojot nodokļus šādam darījumam, jāņem vērā:

  • ja  preču vērtība nepārsniedz 22 eiro, sūtījums atbrīvojams gan no muitas maksājumiem, gan PVN;
  • ja preču vērtība pārsniedz 22 eiro, bet nepārsniedz 150 eiro, sūtījums atbrīvojams no muitas maksājumiem;
  • ja sūtījumā esošo preču vērtība pārsniedz 150 eiro, piemērojami gan muitas maksājumi, gan PVN.

Detalizētāk kārtība noteikta PVN likuma 53.panta 4.daļā un Eiropas Savienības Padomes regulas Nr.1186/2009, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem 23.pantā. Jāņem vērā, ka regulā nav precīzi noteikts, ka atbrīvojums piemērojams arī komerciāliem sūtījumiem, līdz ar to atbrīvojuma piemērošanas apjoms ir diskutabls.

 

Jurisdikcija un strīdu risināšanas mehānismi

Līdzīgi kā nodokļu jomā, privāttiesībās e-komercijai ir sava definīcija. Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā (1.panta 1.daļas 2.punkts) ir ieviests citāds termins, kas pēc būtības atbilst e‑komercijas jēdzienam, proti, informācijas sabiedrības pakalpojums, kas tiek skaidrots kā distances pakalpojums (puses vienlaikus nesatiekas), ko parasti sniedz par maksu, izmantojot elektroniskus līdzekļus, un pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma. Informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver arī preču un pakalpojumu elektronisku tirdzniecību.

Uzņēmējiem, kas veic e-komerciju privāttiesiskajās attiecībās, visbiežāk rodas problēmas, pasūtot vai pārdodot preces. Taču, izceļoties strīdam, pirmajam gadījumam parasti ir lielāka ietekme uz uzņēmējdarbību. Savukārt strīdos ar patērētājiem preču pārdevēji un pakalpojumu sniedzēji savstarpējās tiesiskajās attiecībās uzskatāmi par “stiprāko pusi”, jo strīda gadījumā tieši patērētājam jāaizstāv savas intereses, ņemot vērā, ka saistības pret pārdevēju viņš jau ir izpildījis.

Turpinājumā detalizēti aplūkota situācija, kad, rodoties strīdam ar preču piegādātājiem vai pakalpojuma sniedzējiem, savas tiesības un intereses jāizsargā uzņēmējam.

Lai risinātu pārrobežu strīdus tiesā, ir jāzina, kuras valsts tiesā vērsties un celt prasību pret konkrēto personu. Jautājumu, kuras valsts tiesā izšķirams strīds, regulē jurisdikcijas noteikumi. Šādi noteikumi noder, ja, piemēram, pasūtot preces ES, tās saņemot, atklāti defekti.

Nozīmīgākais mehānisms, kas izstrādāts ES līmenī par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ir Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr.1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās jeb Briseles I-bis regula. To var uzskatīt par ceļa karti, lai noteiktu, kuras valsts tiesā un kādos gadījumos iespējams vērsties pret piegādātāju.

Jānorāda, ka pēc būtības ES strīdu risināšanas mehānismi veidoti, lai vienkāršotu aizskartās personas tiesisko interešu aizstāvību savas valsts tiesā. Piemēram, ja piegādātājs no Vācijas piegādā bojātu preci pasūtītājam no Latvijas, viņam noteiktos gadījumos var būt tiesības vērsties Latvijas tiesā ar prasību pret Vācijas piegādātāju par zaudējumu atlīdzību.

Mazākiem strīdiem ES līmenī pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr.861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām. Ar procedūru paredzēts paātrināt pārrobežu lietu, kuru apmērs nepārsniedz 5000 eiro, izskatīšanu. Šajā kārtībā izskatāmās lietās pieņemtu spriedumu atzīst un izpilda visās ES dalībvalstīs. Par mehānisma trūkumu var uzskatīt tā piemērojamību samērā nebūtiskiem strīdiem, kā arī, izpildot spriedumu, var rasties grūtības noskaidrot piegādātāja aktīvo atrašanās vietu, lai vērstu pret viņu piedziņu.

Piemēram, Eiropas procedūru maza apmēra prasībām iespējams piemērot, ja Latvijas pakalpojumu sniedzējam klients no Francijas nav samaksājis rēķinu 4500 eiro apmērā. Šādā gadījumā jāaizpilda speciāla prasības pieteikuma A veidlapa. Pēc tam tiesa nosūta veidlapas kopiju Francijas uzņēmumam un dod tam laiku sniegt paskaidrojumus. Turpinājumā notiek lietas izskatīšana, pieņemot tiesas spriedumu. Ja tiesa atzīst prasījumu par pamatotu, Francijas klientam jāsamaksā Latvijas pakalpojumu sniedzēja rēķins.

 

Citās pasaules valstīs

Ja radies strīds ar trešās valsts piegādātāju, jurisdikcijas noteikumi un spriedumu izpildes nosacījumi atrodami t.s. tiesiskās palīdzības līgumos, ko Latvija šobrīd noslēgusi ar Lietuvu, Igauniju, Krievijas Federāciju, Ukrainu, Baltkrieviju, Uzbekistānu, Kirgīziju un Moldovu. Jānorāda, ka Latvijai saistoši arī ES noslēgtie tiesiskās palīdzības līgumi, tostarp līgums ar Amerikas Savienotajām Valstīm (likums “Par Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu savstarpējās tiesiskās palīdzības līgumu”).

Piemēram, Latvijas pasūtītājam attiecībās ar Krievijas piegādātāju piemērojams Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās 21.pants, kurā noteikts, ka konkrētajā gadījumā strīdu var izskatīt Krievijas tiesa.

 

Kāpēc jāpievērš uzmanība e-komercijai?

  • Latvijas iedzīvotāju skaits ir apmēram 1 950 000.
  • No tiem aptuveni 1 457 800 ir aktīvi interneta lietotāji.
  • 79% interneta lietotāju iepērkas e-komercijas lapās.
  • Tikai 12% uzņēmumu izmanto tīmekļa vietnes, lai pārdotu preces vai pakalpojumus.

Avots: Kebbeit.lv[l2] 


 [l1]Kas tas ir?
[l2]Krāsaina odziņa pie raksta
 
 
Raksts publicēts arī žurnālā iTiesības oktobra numurā, 2019