Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai sniegtu jums atsaucīgāku un personalizētu pakalpojumu. Izmantojot šo vietni, jūs piekrītat mūsu sīkdatņu izmantošanai. Lūdzu, izlasiet mūsu PRIVĀTUMA POLITIKU, lai iegūtu plašāku informāciju par mūsu izmantotajām sīkdatnēm un to dzēšanu vai bloķēšanu.
  • Globālā UIN reforma un Latvijas intereses
Publikācija:

Globālā UIN reforma un Latvijas intereses

12 jūlijs 2021

Pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu G7 iecere ieviest minimālo uzņēmuma ienākuma nodokļa likmi globālajām kompānijām ļaus valstīm papildināt savu kasi ar papildu ienākumiem, vienlaikus radot ļoti daudz pagaidām neatbildētu jautājumu par to, kā tas notiks un kad sāksies jaunie laiki.

Idejas un diskusijas par to, kā aplikt pārrobežu – globālos – digitālos pakalpojumus ar nodokļiem, rit jau vairāku gadu garumā. Ir valstis, kuras jau ir ieviesušas sava veida digitālo nodokli, piemēram, Ungārija, Francija un Austrija.

Globālie giganti bez nodokļiem

“Iemesli šādam radikālam solim ir vairāki. Proti, pēdējo 10 gadu laikā digitālo pakalpojumu sniegšanas platformas ir attīstījušās kosmiskā ātrumā un vienreiz uzbūvēta struktūra sekmīgi var piedāvāt produktus (pakalpojumus) visā pasaulē, nevis tikai vienā atsevišķā tirgū, un bez fiziskās klātbūtnes ikvienā valstī pelnīt naudu un nemaksāt nekādus vietējos (patērētāju, tirgus, zemes) nodokļus, savukārt savu juridisko adresi izvietot zemu nodokļu (vai pat beznodokļu) teritorijās un maksāt vai nu saviem gigantiskajiem izmēriem neatbilstoši mazu uzņēmuma ienākuma nodokli, vai arī pat pilnībā izvairīties no tā samaksas,” skaidro AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš atgādina, ka pasaulē jau daudzus gadus norit sacensība starp valstīm par investoru piesaisti, kur galvenā ēsma ir zemas uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes.

“Minimālais uzņēmumu ienākuma nodoklis būtībā nozīmē sacīkstes – kurš sola mazāku peļņas nodokļa likmi – izbeigšanu,” tā J. Zelmenis. Viņaprāt, otrs būtisks faktors ir vēlme likt maksāt šiem lielajiem globālajiem spēlētājiem peļņas nodokli tieši tajā valstī, kuras patērētāji to radījuši, kas ir līdzīgi kā ar pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā valstī, kurā prece vai pakalpojums tiek patērēts. “Protams, nedaudz pārsteidz, ka par minimālo peļņas nodokli lemj nevis Eiropas Komisija vai OECD, bet gan G7 (ASV, Kanāda, Japāna, Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija) valstu līderi, tādējādi savā ziņā apliecinot, ka arī šo valstu līderiem ir aktuāls jautājums par valstu kasu piepildīšanu ar nodokļiem,” vērtē J. Zelmenis. Viņš gan tagad ar lielu nepacietību gaida nākamos soļus no Eiropas Savienības struktūrām šādas idejas materializācijai.

“Laiks rādīs, bet uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes un piemērošanas nosacījumi joprojām ir ES dalībvalstu kompetencē atšķirībā, piemēram, no pievienotās vērtības un muitas nodokļa, arī daļēji – akcīzes nodokļa (minimālās likmes),” uz jautājumu par ES dalībvalstu iespējamu reakciju atbild J. Zelmenis. Viņš atgādina, ka ES ir Īrija, kurā peļņas nodokļa likme ir 12,5%, taču ar īpašiem nosacījumiem tā var būt pat 2,5% apmērā, Maltā juridiski tā ir 35%, bet, piemērojot dažādus instrumentus, var iegūt efektīvo likmi 5%.

Cita konstrukcija

J. Zelmenis uzskata, ka piedāvātā jaunā kārtība ir revolucionāra un iezīmēs jaunu ēru aplikšanā ar nodokļiem. “Vispirms globālajiem uzņēmumiem liks maksāt nodokļus savas juridiskās adreses mītnes valstī un prasīs vismaz 10% peļņas normu, bet pārējo peļņu, kas pārsniedz šos 10%, pārdalīs un apliks ar nodokļiem valstīs, kur tie sniedz pakalpojumus, un saņemtie nodokļi ienāks attiecīgo valstu budžetā. Iespējams, ka minētais nosacījums var likt uzņēmumiem pārvērtēt savu darbību, ņemot vērā nodokļu likmes, tādējādi preču un pakalpojumu tirdzniecībai izvēloties valstis pēc nodokļu režīma noteiktās minimālās uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes ietvaros. Taču bez tam vēl būs arī otrais nosacījums – visām valstīm piemērot globālo minimālo uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi 15% apmērā, lai izvairītos no tā, ka viena valsts ar otru konkurē,” daudzpakāpju sistēmas nianses analizē J. Zelmenis. Viņš norāda, ka tirgus apjoma noteikšanai pēc iedzīvotāju skaita vajadzētu radīt situāciju, kur globālie uzņēmumi vislielākos maksājumus veiktu tādām iedzīvotāju bagātām valstīm kā Ķīna un Indija, kur katrā dzīvo vairāk nekā viens miljards iedzīvotāju.

“Vai tā būs – to rādīs laiks,” tā J. Zelmenis. Viņš atzīst, ka pagaidām nav skaidrs, kādā veidā un ar kādiem rīkiem mērīs, cik kurā valstī un kas tiek patērēts, un vēl jo mazāk – pēc kāda aprēķina algoritma rēķinās, cik katrai valstij pienākas šajā peļņas nodoklī.

Valstis zaudējušas tiesvedības

“Par nodokļu samaksas apmēriem Eiropā ir bijušas tiesas starp Eiropas Komisiju un lielajām globālajām kompānijām. Labvēlīgi spriedumi bijuši kompānijām, kuras, balstoties uz esošajiem uzņēmumu ienākuma nodokļa likumiem, maksāja UIN nevis valstī, kurā guva peļņu, bet gan valstī, kurā atradās kompānijas juridiskā adrese. Vēl jo vairāk – ESAO transfertcenu vadlīnijas paredz, ka lielāka peļņas daļa (un attiecīgi – tiesības aplikt šo peļņu ar nodokļiem) pienākas valstij, kur tiek radīts produkts (pakalpojums), izvietoti vērtīgākie aktīvi un uzņemti būtiskākie ar produktu radīšanu saistītie riski,” atgādina AS BDO Latvia Nodokļu nodaļas direktore Alise Berlinberga.

Pēc klasiskās transfertcenu teorijas, produkta vai pakalpojuma vērtību rada cilvēkresursi un izmantotie materiālie un nemateriālie aktīvi, kuru fiziskās atrašanās vietu var viegli noteikt. Modernajā pasaulē digitālo pakalpojumu vērtības pamatā ir dati, bet to fiziskās atrašanās vieta ir netverama.

Tieši tāpēc arī pieauga diskusijas par to, kā piespiest globālos spēlētājus maksāt nodokļus tajās valstīs – tirgos, kur tie gūst peļņu.

“Iecerēts visās valstīs ieviest vienādu aprēķina principu, kā sadalīt šo peļņu pa valstīm, – vispirms nodoklis tai valstij, kurā notiek pakalpojuma (produkta) vērtības radīšana, un pārējo peļņu sadalīs pēc patēriņa pa valstīm, tostarp arī Latvijai,” tā A. Berlinberga. Viņa atgādina, ka ESAO sāka darbu pie risinājuma jau 2019. gadā un šī darba plānotais rezultāts ir globālais standarts – rokasgrāmata digitālo globālo spēlētāju peļņas pārdalei un UIN piemērošanai.

“Domāju, ka gaidāmas vēl politiskas debates ES ietvaros, kam vajadzētu sekot jau konkrēta regulējuma izstrādei un tā iedzīvināšanai valstu nacionālajos normatīvajos aktos, un, ja viss notiks līdzšinējos tempos, tad jaunā regulējuma ieviešana varētu notikt nākamo trīs līdz piecu gadu laikā,” prognozē A. Berlinberga. Viņas ieskatā, vajadzētu būt centralizētam risinājumam nodokļa administrēšanai. “Nevaru iedomāties situāciju, ka Latvijas nodokļu administrācijā raksta rēķinu katrai no globālajām kompānijām par maksājamā nodokļa apmēru vai mēģina iekasēt nodokļa parādu attiecīgās kompānijas juridiskās adreses valstī,” tā A. Berlinberga.

Pelēkās zonas efekts

Lai arī pašlaik ar šo globālo minimālo peļņas nodokli iecerēts aplikt tikai globālos digitālo pakalpojumu sniedzējus, tomēr A. Berlinberga pieļauj, ka kādas ES dalībvalstis iebildīs un raisīs diskusiju, vai tādējādi netiek diskriminētas citas sfēras, jo ne vienā vien jomā risinājums ir saistīts ar digitālu rīku, kas nozīmē ļoti izplūdušu robežšķirtni. “Vai uzņēmums, kurš attālināti sniedz vadības pakalpojumus vai apmācības, ir uzskatāms par apliekamu pēc iecerētās jaunās minimālās peļņas nodokļa shēmas? Kurš atbildēs, ir vai nav un pēc kādiem kritērijiem?” uz pelēko iespējamo strīdus zonu norāda A. Berlinberga. Viņa vērš uzmanību uz Latvijas uzņēmumu ienākuma nodokļa īpatnībām – ar to apliek tikai to peļņu, ko sadala dividendēs, nevis peļņu kā tādu. A. Berlinberga norāda, ka ieguvums būs valstīm, kurās uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir zemāka par G7 nosauktajiem 15%. Bez tam ir jautājumi attiecībā, piemēram, uz Vāciju, kur ir gan federālais, gan vietējo municipalitāšu uzņēmumu ienākuma nodoklis, gan arī citi kompensējošie mehānismi. “Vai tie tiks vienkārši summēti vai ne, to redzēsim direktīvas projekta izstrādes laikā,” tā A. Berlinberga. Ir vēl viens aspekts, kas var radīt izaicinājumus. Proti, ja valstī, kurā ir uzņēmuma juridiskā adrese, UIN likme ir zemāka par 10%, tad piedāvājums paredz valstij, kurā šis uzņēmums sniedz pakalpojumus vai tirgo preces, tiesības ierobežot nodokļu maksātāja piekļuvi nodokļu konvencijā paredzētajiem atvieglojumiem.

Viņa uzskata, ka šādā situācijā valstu divpusējo nodokļu konvencijām zustu jēga, jo tajās ietvertos atvieglojumus kompānijas nevarētu izmantot. “Par to noteikti būs daudz strīdu,” tā A. Berlinberga. Zīmīgi, ka jau 2015. gadā bija mēģinājums vienoties par līdzīgu UIN risinājumu G20 sastāvā, bet toreiz konsenss netika panākts. “Tāpat arī nepārdomāta minimālā UIN integrēšana valstu nacionālajos likumos var radīt konfliktus un pretrunas ar jau esošajām pretizvairīšanās normām un par nelietojamām padarīs pavisam nesen ieviestās peļņas bāzes erozijas un peļņas novirzīšanas projekta normas un ES direktīvu par nodokļu apiešanas prakses novēršanu, kas paredz nodokļu maksājamās bāzes paturēšanu Latvijā, piemēram, attiecībā uz līdzdalību ārvalstu sabiedrībā, kura atrodas valstī ar zemākām nodokļu likmēm un ir pazīmes par šādas sabiedrības mākslīgu izveidošanu ar nolūku maksāt mazākus nodokļus,” vēl vienu skatupunktu rāda A. Berlinberga.

Bez tam jaunievedums – minimālais uzņēmumu ienākuma nodoklis – var rezultēties ar zaudējumu, kas radušies normālas komercdarbības rezultātā, neatzīšanā. Jāņem arī vērā, ka, ja ir globāls risinājums, tad jābūt arī globālai kompetentai iestādei, kas risinās strīda situācijas. Ja jauna režīma interpretācija tiks atstāta valstu kompetencē, tad iznākums noteikti ir paredzams – dubultā nodokļu aplikšana.

Jaunas ēras sākums

“Tas, ka lielie tehnoloģiju giganti atšķirībā no klasiskās ekonomikas ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem teju vai nemaksā nekādus nodokļus valstīm, kurās dzīvojošajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem sniedz pakalpojumus, nevienam sen nav noslēpums, un būtībā pēc daudzu gadu diskusijām, iespējams, ir atrasts kāds risinājums, lai tieši kompānijas ar vislielāko apgrozījumu pasaulē maksātu kaut vai minimālu peļņas nodokli to valstu budžetos, kur attiecīgos pakalpojumus sniedz,” skaidro Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Ainis Dābols. Viņš atgādina, ka būtībā tas ir bezprecedenta gadījums, ka tiek solīts ieviest minimālo obligāto uzņēmumu ienākuma nodokli.

“Būtībā to var uzskatīt par jaunas ēras sākumu nodokļu aprēķināšanā un maksāšanā, jo turpmāk vairs nevajadzēs obligātu klātbūtni ar kādu meitas kompāniju, filiāli vai pārstāvniecību, lai maksātu attiecīgajā valstī nodokļus, tagad pietiks ar faktu par pakalpojuma sniegšanas (saņemšanas) iespējām,” tā A. Dābols. Viņš uzskata, ka lielie tehnoloģiju giganti varētu būt tikai pirmais, iespējams, smagākais solis, lai pēc līdzīga algoritma apliktu arī kādus citu sfēru uzņēmumus.

“Naudu vajag ne tikai Latvijas valstij, bet arī tām pašām turīgajām Vācijas, Francijas un citu valstu kasēm, un vienlaikus ir jautājumi par adekvātu, taisnīgu nodokļu nomaksu ne tikai pašnodarbinātajiem saimnieciskās darbības veicējiem, bet arī globālajiem gigantiem,” uzsver A. Dābols. Viņaprāt, pašlaik, neredzot konkrētus normatīvu projektus, ir pāragri vērtēt un izdarīt secinājumus par minimālā uzņēmumu ienākuma nodokļa ietekmi gan uz uzņēmumiem, gan valsts budžeta ieņēmumiem, gan arī tā iespējamiem blakusefektiem.

“Minimālais uzņēmumu ienākuma nodoklis, visticamāk, tiks rēķināts no ienākuma, nevis no neto apgrozījuma, un katrai valstij ar šo nodokli apliekamā bāze var būt atšķirīga,” brīdina A. Dābols. Viņš atgādina, ka ik pa laikam vecās un turīgās dalībvalstis pārmet jaunajām dalībvalstīm, ka tās saņem biezas aploksnes no struktūrfondiem, bet vienlaikus ar zemiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem (UIN) cenšas pārvilināt nodokļu maksātājus – uzņēmumus – pie sevis. Savulaik jau bija piedāvājums par to, ka peļņas nodoklis jāmaksā tur, kur tiek gūta peļņa, piemēram, ražo Latvijā, bet realizē Vācijā, tātad peļņas nodoklis par Vācijā gūto peļņu jāsamaksā šajā valstī (līdzīgi kā ar PVN, ko maksā valstī, kurā produktu vai pakalpojumu pārdod). A. Dābols atgādina, ka priekšlikumi par kopējo UIN bāzi uz sarunu galda bijuši daudzus gadus, bet pagaidām bez jebkāda progresa, un dalībvalstīm joprojām ir saglabātas tiesības noteikt UIN likmes.

A. Dābols vērš uzmanību uz pirms pāris gadiem Eiropas Parlamenta pieņemto rezolūciju, kurā norādīts, ka vienotā UIN bāze atrisinātu lielāko daļu jautājumu par nodokļu bāzes samazināšanos Eiropas līmenī, lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem savi nodokļi jāmaksā tajās dalībvalstīs, kurās tie gūst peļņu, turklāt pašreizējā UIN konkurence, kas mudina uz agresīvu nodokļu plānošanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas, esot kaitējoša, taču vairāki skandāli parādīja, ka, slēdzot īpašas vienošanās ar konkrētām valstīm, uzņēmumi UIN tikpat kā nemaksā vispār. Jāatgādina, ka vēl jau bija ideja par digitālo pakalpojumu nodokli ar likmi 4% apmērā, ko uzliktu dalībvalstī, kurā atrodas lietotāji, bet tā maksātāji būtu tikai tādi, kuru kopējie ieņēmumi pasaules līmenī pārsniegtu 750 milj. eiro un vismaz 50 milj. eiro, ko gūst no darbības ES.

Laiks parādīs

Pēc vairāku aptaujāto uzņēmēju domām, minētajam jaunievedumam vismaz sākotnēji nevajadzētu skart klasiskās ekonomikas sfērās strādājošos uzņēmumus, tomēr šos pašus nosacījumus var pakāpeniski attiecināt arī uz cita kalibra spēlētājiem un segmentiem, tādējādi būtībā pilnībā mainot līdzšinējo nodokļu aplikšanas sistēmu. Kā atzina viens no aptaujātajiem, cāļus skaitīsim rudenī, jo pārāk maz ir zināmā un pārāk daudz nezināmo.

Avots: "Dienas Bizness"