Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai sniegtu jums atsaucīgāku un personalizētu pakalpojumu. Izmantojot šo vietni, jūs piekrītat mūsu sīkdatņu izmantošanai. Lūdzu, izlasiet mūsu PRIVĀTUMA POLITIKU, lai iegūtu plašāku informāciju par mūsu izmantotajām sīkdatnēm un to dzēšanu vai bloķēšanu.
Publikācija:

Kā saņemt uzziņu?

04 decembris 2019

Ikvienam ir tiesības saņemt uzziņas no valsts iestādēm. Normatīvie akti šādas tiesības noteic jau vairāk nekā desmit gadu, bet kā tās iespējams realizēt praksē?

Latvijā,daudzviet citur Eiropā un pasaulē publiskajās tiesībās ir izteikta tendence iespējami detalizētāk normatīvajos aktos regulēt katru cilvēku dzīves jomu. Tomēr, lai cik detalizētas un konkretizētas ir likumu normas, nav iespējams izvairīties no situācijām, kad attiecīgos faktiskajos apstākļos nav skaidri noteikta un nepārprotama tiesiskā regulējuma. Nereti arī brīžos, kad regulējums pastāv, personai ne vienmēr tas ir viegli uztverams un viennozīmīgs.

Ikvienam ir tiesības saņemt uzziņu

Latvijas Republikas Satversmes 90.pantā nostiprinātas vienas no cilvēka pamattiesībām, t.i., tiesības zināt savas tiesības. Lai veicinātu šī principa īstenošanas praktisko iespējamību, Administratīvā procesa likuma (APL) pieņemšanas gaitā trešajā lasījumā likumā iestrādāja normas par personas tiesībām un iestādes pienākumiem, kas attiecināmi uz vēl nebijušu dokumentu – uzziņu. Tās institūts regulēts APL 9.nodaļā “Uzziņa par savām tiesībām”, kas pieņemta 2001.gadā un stājās spēkā 2004.gadā.

Saskaņā ar APL 98.pantu privātpersonai ir tiesības saņemt uzziņu par savām tiesībām konkrētajā tiesiskajā situācijā. Svarīgi ņemt vērā, ka iesniegums uzziņas saņemšanai jāiesniedz iestādē, kuras kompetencē ir konkrētā jautājuma izšķiršana pēc būtības. Lai vērstos ar lūgumu saņemt uzziņu, personai vispirms jānoskaidro, kuras iestādes kompetencē ir sniegt uzziņu par neskaidro jautājumu. Tradicionālā un izplatītā prakse ar neskaidriem jautājumiem vērsties Valsts kancelejā vai Tiesībsarga birojā nav pamats uzziņas sniegšanai. Tāpat uzziņu nav iespējams saņemt par jautājumiem, kas saistīti ar civiltiesiskām un krimināltiesiskām attiecībām.

Kā pieprasīt?

Lai personai tiktu sniegta uzziņa, liela nozīme ir tās pieprasījuma formai. Pirmkārt, iesniegumā jābūt nepārprotami saprotamam, ka persona pieprasa uzziņu, nevis citu dokumentu, piemēram, administratīvu aktu, atbildi pēc būtības vai izziņu. Jebkura iestādes atbilde uz personas jautājumu nav tulkojama kā uzziņa.

Otrkārt, lai persona varētu paļauties uz iestādes sniegto uzziņu un tā būtu saistoša uzziņas saņēmējam, ļoti būtiska ir iesnieguma uzziņas saņemšanai noformēšanas kārtība, detalizēts un situācijai atbilstošs faktisko apstākļu izklāsts, kā arī pareizi uzdots jautājums, par kuru sniedzama uzziņa.

Visbeidzot, personai ir tiesības saņemt uzziņu tikai par savām tiesībām konkrētā tiesiskā situācijā. Uzziņu nesniedz par hipotētiskiem jautājumiem.

Iespējams izdalīt šādas uzziņas pieprasījuma obligātās pazīmes:

·      iesniedzējs ir fiziska vai juridiska persona;

·      uzziņa lūgta konkrētas tiesiskas situācijas risināšanai;

·      iesniegumā ietverts faktu apraksts;

·      iesniegumā uzdoti konkrēti jautājumi, par kuriem sniedzama uzziņa;

·      iesniegumā ir pamatota uzziņas nepieciešamība.

Iesniedzējs uzziņas pieprasījumā var norādīt arī savu izpratni par to, kādas konkrētajā tiesiskajā situācijā, viņaprāt, būtu tiesiskās sekas. Šī pazīme nav obligāta, taču ieteicama, jo var palīdzēt uzsākt diskusiju ar iestādi, kā arī labāk izprast privātpersonas situāciju.

Uzziņas spēks

Pēc tam, kad saņemts APL normām atbilstošs iesniegums, kompetentā iestāde viena mēneša laikā sniedz uzziņu, ja vien nepastāv vai iestāde neizmanto kādu no APL paredzētajiem termiņa pagarināšanas vai saīsināšanas pamatiem. APL 101.pantā noteikts, ka uzziņa ir saistoša tikai tās izdevējam, kas, mūsuprāt, ir būtiskākais iemesls pieprasīt uzziņu. Uzziņas saturs ir saistošs iestādei, kas to sniegusi, turklāt tās saturs jārespektē arī citām valsts pārvaldes iestādēm.

Uzziņa nav saistoša tās adresātam, un persona pēc uzziņas saņemšanas var izlemt, vai rīkoties tai atbilstoši. Taču, ja uzziņas adresāts rīkojies atbilstoši uzziņai, viņam ir tiesības paļauties uz tajā sniegto informāciju, kā arī nevar tikt radītas nelabvēlīgākas sekas. Saskaņā ar Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 14.februāra spriedumu lietā SKA-34/2008 uz uzziņas pamata nostiprinātu tiesisko paļāvību var aizskart, pamatojoties vienīgi uz tiesiskuma principu un tikai iestādes prettiesiskas rīcības gadījumā, katrā konkrētajā situācijā vērtējot, kuram principam ir priekšroka.

Uzziņa ir vērā ņemams instruments, kas privātpersonai piešķirts tās interešu aizsardzībai. Šāda rakstveidā sniegta iestādes atbilde uzziņas formā ļauj personai pārliecināties par savas rīcības tiesiskumu, paļauties uz tiesību normu izpratni un piemērošanu, kā arī plānot nākotnes rīcību bez konkrētu tiesisku attiecību nodibināšanas.

Katram sava joma

Kā jau minēts, pirms iesnieguma par uzziņu sagatavošanas jānoskaidro, kuras iestādes kompetencē ir izšķirt konkrēto jautājumu pēc būtības. Tā kā saskaņā ar APL uzziņu var pieprasīt par jebkuru administratīvo tiesību jautājumu, kas saistīts ar konkrētu tiesisko situāciju, ar kuru privātpersona saskārusies, jānorāda, ka uzziņu var pieprasīt jebkurā valsts pārvaldes iestādē, pastarpinātās pārvaldes iestādē un iestādē, kam deleģētas konkrētas valsts pārvaldes funkcijas.

Ja persona tomēr vērsusies ar uzziņas lūgumu iestādē, kas nav kompetenta izskatīt jautājumu pēc būtības, iestādei ir pienākums sniegt informāciju par piekritīgo iestādi vai pārsūtīt tai personas iesniegumu. Vēršanās pēc uzziņas neatbilstošajā iestādē saskaņā ar APL nav pamats nesniegt uzziņu, taču tas var paildzināt uzziņas saņemšanas termiņu.

Vai iestādes informē par iespēju saņemt uzziņas?

TESTĒ REDAKTORS

Šobrīd lielākā daļa cilvēku sev interesējošo informāciju vispirms meklē interneta vidē. Arī valsts iestādēm ir mājaslapas, kurās atrodama būtiskākā informācija par to darbību, tāpēc šķita interesanti pārliecināties, cik viegli iestāžu mājaslapās ir atrast informāciju par iespēju pieprasīt uzziņu un vai ir publiski pieejamas jau izsniegtās uzziņas.

Aplūkojot Lienes Blūmes un Sintijas Platās rakstam pievienoto tabulu par iestādēm un to sniegtajām uzziņām, sākotnēji jutos nedaudz samulsusi. Jā, es nojautu, ka iestādēm ir pienākums sniegt uzziņas, bet līdz šim esmu lasījusi tikai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sagatavotās uzziņas. Varbūt vienkārši esmu bijusi neuzmanīga? Informāciju par iespēju saņemt iestāžu uzziņas pārbaudu divos veidos – apmeklēju mājaslapas un lietoju meklētājus tajās, kā arī izmantoju “Google” piedāvātās meklēšanas iespējas. 

Sāku ar pēc alfabēta pirmo – Datu valsts inspekciju (DVI). Izpētot inspekcijas mājas lapu, nekas tajā nevēsta par uzziņu sniegšanu. Drošībai vārdu salikumu “DVI uzziņas” ierakstu arī “Google” meklētājā, taču arī tur informācija ir skopa. Vienīgais avots, ko atrodu, ir iestādes publiskais gada pārskats par 2018.gadu, kurā norādīts, ka 2018.gadā DVI izsniegusi 23 uzziņas.

Turpinu ar pārējām iestādēm – Konkurences padome, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Lauku atbalsta dienests, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Uzņēmumu reģistrs, Valsts darba inspekcija un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Visur viens un tas pats – ir dažādas vadlīnijas, izziņas, kontaktformas, kā sazināties ar iestādēm dažādos veidos, bet neviena vārda par uzziņu saņemšanas iespējām.

Atrodu tikai vienu veiksmīgu piemēru komunikācijai ar sabiedrību par uzziņām – VID. Tiesa, kā jau minēju, līdz šim arī man uzziņu sniegšana saistījusies tieši ar šo iestādi. Iespējams, tāpēc, ka dienesta komunikācijas nodaļa regulāri jaunākās uzziņas izsūta arī publicēšanai medijiem. Apmeklējot VID mājaslapu, par šīs iestādes uzziņu izsniegšanas politiku viss ātri vien top skaidrs – pieejama gan iesnieguma forma uzziņas pieteikuma sagatavošanai, gan skaidrojums, kas tad ir uzziņa. Publicētas arī vairākas interesantas uzziņas par dažādām tēmām, ar kurām varētu būt vērtīgi iepazīties plašākai auditorijai. Manuprāt, šis ir lielisks piemērs tam, kā sabiedrībai maksimāli saprotami un pieejami publicēt šādu informāciju.

Vai tiešām iespēja saņemt uzziņu ir kaut kas tik slepens, ka pieejama vien zinātājiem?